Kā pareizāk atbalstīt bērnu viņa grūtībās

Nereti bērni, vecāku mudināti vai sekojot vienaudžu vai elku piemēram, ar lielu degsmi iesāk apmeklēt mūzikas, mākslas, sporta vai citas nodarbības, bet jau pēc kāda laika grib "mest plinti krūmos" un cenšas pārliecināt vecākus viņiem to atļaut.

Pētījumi apstiprina, ka bērnībā saņemtais vecāku atbalsts ir saistīts ar laimes izjūtu pieauguša cilvēka gados - jo lielāks atbalsts, jo lielāka iespēja bērnam izaugt laimīgākam. Nenoliedzami, vecāku atbalsts bērniem ir īpaši nepieciešams brīžos, kad viņi nonāk grūtībās.

Bērniem grūtības pārvarēt ir sarežģītāk nekā pieaugušajiem. Raugoties uz bērna attīstību no neirobioloģiskā viedokļa, katrā vecumposmā bērna smadzenes ir attīstījušās līdz noteiktam līmenim - vispirms attīstās tās struktūras, kuras atbild par emocionālo sfēru, līdz 20 un vairāk gadu vecumam pakāpeniski nobriest struktūras, kuras atbild par racionālo - loģisko un analītisko - sfēru. Par veiksmīgu problēmu atrisināšanu atbildīga tieši racionālā sfēra, tāpēc to nepieciešams attīstīt. Milzīga nozīme šajā procesā ir vecāku, skolotāju, līdzcilvēku u.c. spējai sniegt atbalstu tā, lai palīdzētu bērnam pašattīstīt viņa racionālo resursu, un to var veicināt, pārrunājot un rosinot pašam analizēt grūtību cēloņus, iespējas un riskus.

Bērnam jāuzdod jautājumi, kas ļauj izzināt, kā viņš pats saskata un saprot savu problēmu, tās cēloņus, iespējas un riskus. Vadoties pēc bērna sniegtās pašanalīzes informācijas, iespējams viņam piedāvāt papildu skaidrojumu. Šādi veidojas jēgpilna saruna, kas bērnam palīdz attīstīt racionālo sfēru.

Svarīgi saprast, kurš ir vecāka dominējošais audzināšanas stils - vara, pieļāvība, autoritāte u.c., jo priekšnosacījums atbalsta sniegšanai ir audzināšanas stils, kurā vecāks ir kā autoritāte - pozitīvs piemērs tam, kā veiksmīgi iet cauri grūtībām. Piemēram, bērns ir sācis mācības  mūzikas skolā, taču pēc pāris gadiem atsakās tās turpināt. Vecāku reakcijas, atkarībā no tā, kurš audzināšanas stils dominē, var būt dažādas. Vecāks, kurš izmanto varas pieeju, iespējams, teiks, ka neko nevēlas dzirdēt, vai "es gāju, lai gan man bija grūti, un arī tu turpināsi", vai "es gribēju, man nebija iespējas, tāpēc tu iesi". Taču bērna grūtību cēloņi šādi netiek izzināti, bērnam liegts izprast vecāka prasību patieso nolūku, un emocionāla saikne atbalsta iespēju sniegšanai netiek nodrošināta.

Savukārt vecāks, kurš lieto pieļāvīgo pieeju audzināšanā, "uzķersies", un uz bērna pirmajiem mēģinājumiem padoties grūtībās viņa izteiktās frāzes būs: "es gribu, lai tu turpini, bet labi, tikai pēc tam vaino pats sevi", savukārt mūzikas pedagogam teiks "es nevaru viņam neko padarīt, viņš negrib, un viss". Šajā audzināšanas modelī bērns jūt vecāku vājos punktus un zina, kā panākt savu. Arī pieļāvīgā audzināšana liedz iespēju pietuvoties un izprast bērna grūtību cēloņus, risinājuma iespējas, riskus.

Visveselīgākajā audzināšanas pieejā, kurā vecāks bērnam ir kā autoritāte, bērna izteikto vēlmi pamest mūzikas skolu vecāks uztver kā signālu par kādiem sarežģījumiem un pirmām kārtām radīs laiku nesteidzīgai sarunai ar bērnu, lai izzinātu grūtību cēloņus. Vecāks, kurš ir autoritāte, paskaidros bērnam, ka viņa šī brīža izvēle ir tikai viens no grūtību risinājuma ceļiem, un abi kopīgi modelēs citus iespējamos risinājumus. Šāds vecāks pieredzes stāstos par sevi atklās, kā pats reiz veiksmīgi atrisinājis kādas grūtības. Mamma vai tētis, vai abi šādā audzināšanas pieejā centīsies pozitīvi pastiprināt bērna līdzšinējos panākumus un atgādinās par prieka brīžiem, kuros bērns priecājās par kādu sasniegumu muzicējot. Vecāks-autoritāte jautās bērnam: "kas tev varētu palīdzēt saņemties un turpināt iesākto ceļu?". Un nereti tieši šis jautājums ir atslēga uz pozitīvu risinājumu nepadoties grūtībās. Jo, ja grūtību turpināt iet mūzikas skolā cēlonis ir, piemēram, nesaprašanās ar kādu konkrētu skolotāju, tad šo jautājumu noteikti var racionāli risināt, neatsakoties no iesāktā ceļa. Ja grūtību cēlonis ir īslaicīgs motivācijas trūkums, tad vecāks-autoritāte veltīs daudz laika un pūļu šo īslaicīgo motivācijas krīžu pārvarēšanai kopā ar sildošiem vārdiem. Vecāks-autoritāte meklēs veidus, kā pazemināto bērna motivāciju "sasildīt" līdz veselīgam līmenim. Savukārt, ja cēlonis, gluži pretēji, ir paaugstināta motivācija, tas liecina, ka bērnam ir pārlieku liela slodze un nevēlēšanās turpināt nodarbības mūzikā ir pārslodzes dēļ. Šādā gadījumā vecāks-autoritāte kopā ar bērnu izvērtēs visas ārpusskolas aktivitātes, noteiks prioritātes un atbilstoši tām līdzsvaros aktivitātes, paredzot laiku arī atpūtas brīžiem. Ar šādu pieeju vecāks arī iegūst autoritāti bērna acīs, un tā ir izglītojoša, jēgpilna un attīstoša - īsts atbalsts bērnam grūtībās. Mg. Psych. D.Innuse